Smiltsērkšķis savu vērtīgo īpašību dēļ ir plaši izmantots tautas medicīnā Āzijā jau pirms daudziem tūkstošiem gadu. Arī Krievijā smiltsērkšķis ir plaši pētīts un pielietots.

Starp pašiem senākajiem rakstu avotiem, kuros pieminēti smiltsērkšķi, ir Tibetas mūku traktāti. Tomēr visaktīvākais laiks smiltsērkšķu augļu atzīšanā sākās apmēram 200 gadu pirms mūsu ēras Maķedonijas Aleksandra karagājienu laikā. Pārgurušie karavīri ievēroja, ka zirgi no vairākiem nepazīstamiem kokiem ir noēduši ogām līdzīgus augļus. Arī karotāji tos nogaršoja. Pēc dažām dienām karavīri un zirgi bija atguvuši spēkus. Kopš tā laika šo augu latīniski dēvē par hippophae. Tulkojumā tas nozīmē "spožais zirgs". Maķedonijas Aleksandrs augļu kokus aizveda uz Eiropu. Smiltsērkšķi ir izplatīti Āzijā, Eiropā un Krievijā, un kopš neseniem laikiem arī Kanādā.

Čingizhans, Mongolijas imperators, kurš 13.gs. izveidoja vienu no lielākajām impērijām, paļāvās uz 3 stūrakmeņiem: labi organizēta armija, stingra disciplīna un smiltsērkšķis.